Š.g. 9. jūlijā portāls LA.lv publicēja žurnālistes Māras Lībekas sagatavotu interviju ar Latvijas Ģenerālprokuratūras prokuroru Juri Jurisu, kurš uztur apsūdzību tā dēvētajā Lemberga lietā, kuras sākums datējams ar 1999. gada 24. maiju. Tātad šogad šī lieta nosvinēja jau 20 gadu jubileju.

Viens no būtiskajiem Lemberga un arī jebkuras citas lietas jautājumiem ir kriminālprocesa termiņi jeb procesa ilgums, ko skaita, sākot no kriminālprocesa uzsākšanas līdz tā pabeigšanai. Tiesai spriedumā būs jāvērtē, vai termiņi bijuši saprātīgi un krimināllietas apjomam atbilstoši.

Lūk, arī prokurors Juriss savā intervijā pievērš uzmanību šim Kriminālprocesa likuma nosacījumam, norādot, ka notiekot apzināta kriminālprocesa novilcināšana.

“Tiesas sēdēs esam izteikuši savu viedokli par šī kriminālprocesa novilcināšanu no Aivara Lemberga aizstāvju puses, jo viņi, mūsu kā valsts apsūdzību uzturošo prokuroru ieskatā, ļaunprātīgi izmanto savas kriminālprocesuālās tiesības,” žurnālistei stāsta prokurors Juriss un, vērtējot kriminālprocesa novilcināšanas iemeslus, īpaši uzsver, ka aizstāvība izmanto likumā noteiktās tiesības “ļaunprātīgi”.

Šāds apgalvojums ir absurds un nepamatots, jo tas ir pretrunā ar paša Kriminālprocesa likuma pamatnoteikumiem.

Vispirms, Kriminālprocesa likuma mērķis, kas definēts Kriminālprocesa likuma 1. pantā, ir “noteikt tādu kriminālprocesa kārtību, kas nodrošina efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē”. Tas nozīmē, ka pašā Kriminālprocesa likumā ir noteikta kārtība, kādā jānotiek procesam. Tajā ir noteiktas procesa dalībnieku tiesības, pienākumi un pilnvaras.

Līdz ar to, rīkojoties Kriminālprocesa likumā noteikto normu ietvaros, nav iespējama to “ļaunprātīga” izmantošana, jo tās tiek izmantotas tā, kā likumā noteikts.

Intervijā tiek apzināti sagrozīta Kriminālprocesa likuma nosacījumu jēga, lai lasītājs, kurš nav pēc izglītības jurists vai ar zināšanām krimināltiesībās, pieņemtu, ka skaidrojums par lietas gaitu, kuru pie tam vēl medija auditorijai sniedz valsts amatpersona – prokurors, atbilst izklāstītajam. Tomēr tā nav.

Pirmkārt, kriminālprocesu nevar novilcināt apzināti, jo tas norisinās secīgi izpildot likumā norādītās procesuālās darbības. Tādēļ Kriminālprocesa likums nedefinē apzinātu novilcināšanu. Likums nosaka, ka kriminālprocesa pabeigšana saprātīgā termiņā ir saistīta ar lietas apjomu, juridisko sarežģītību, procesuālo darbību daudzumu, procesā iesaistīto personu attieksmi pret pienākumu pildīšanu un citiem objektīviem apstākļiem, kas atbilst, piemēram, t.s. Lemberga lietai, par kuru ir runa intervijā.

Bez “saprātīga termiņa ievērošanas” nosacījuma kriminālprocesā ir noteikti ne mazāk svarīgi vairāki citi principi. Tādējādi prokurors Juriss nepamatoti šo vienu principu izvirza un uzsver, kā vienīgo būtisko šīs lietas izskatīšanas gaitā. Ne mazāk svarīgs ir arī vienlīdzības princips un procesuālo pilnvaru līdzvērtības princips, kas nodrošina kriminālprocesā iesaistītajām personām normatīvajos aktos noteikto uzdevumu un garantēto tiesību līdzvērtīgu īstenošanu.

Jāatzīmē, ka, realizējot savus uzdevumus, prokurors kā valsts apsūdzības uzturētājs ir tikai viena no pusēm tiesā, savukārt, aizstāvība ir otra puse – ar citiem uzdevumiem kriminālprocesā. Apsūdzētajam savas tiesības uz aizstāvību palīdz īstenot tikai un vienīgi aizstāvis, turpretī apsūdzības pusē ir valsts vara, kuras pilnvaras ir ievērojami plašākas par aizstāvības pilnvarām.

Nevar bez ievērības atstāt arī apstākli, ka arī prokurors ir ieinteresēts lietas iznākumā, jo, pabeidzot kriminālvajāšanu un nosūtot lietu uz tiesu, kurā gan pirmstiesas, gan tiesas process ilgst vairākus gadus, jābūt pārliecībai, ka tiesa pieņems notiesājošu spriedumu. Tomēr, ja tiesa šādā lietā pieņemtu attaisnojošu spriedumu, tad prokurora darbā lietas “nenostrādāšana” būtu milzīgs “brāķis”, kā arī nelietderīgi iztērēti valsts resursi un līdzekļi.

Kas attiecas uz tiesu debašu runas kvalitāti, tad to iespējams vērtēt, tikai noklausoties konkrēto runu norādītajā tiesas sēdē, jo pretējā gadījumā, kā šajā intervijā, redzams tikai vienas puses – prokurora – subjektīvais vērtējums.

Ja jau prokurora debašu runa sarežģītā lietā pieļaujama vairāku mēnešu garumā, nav saprotams, kādēļ šādu pašu pieeju aizstāvības debašu runai nosaukt par “ļaunprātīgu aizstāvības tiesību izmantošanu”.

Termins “ļaunprātīgs” tiek skaidrots kā ļauns nolūks, ar iepriekšēju nodomu izdarīts, tīšs. Intervijā gan nav minēti apstākļi, kas norādītu uz aizstāvības iepriekšēju, tīšu un apzinātu nolūku, kā vien to, ka aizstāvība realizē savas Kriminālprocesa likumā noteiktās tiesības, tādēļ tāds apzīmējums aizstāvības runai ir nekorekts, neētisks un neprofesionāls.

Apsūdzības uzturētāja apstākļi, sakarā ar kuriem tika novilcināta lietas izskatīšana, prokurora prāt, ir attaisnojoši lietas novilcināšanai, bet, savukārt, – aizstāvības debašu runa, kas paredzēta likumā, – ir ļaunprātība. Tik neviennozīmīgs ir prokurora izklāstījums par lietu.

Aizstāvības debašu runa pēc satura varētu tikt vērtēta kā vairāk vai mazāk profesionāla, bet, ja advokāts par sava aizstāvamā pozīciju debatē konkrētā procesā, tad tā nekādā gadījumā nav uzskatāma par “ļaunprātīgu” tiesību izmantošanu.

Savā runā advokāts var izmantot salīdzinājumus, piemērus, praksi, pieredzi, jaunradi, un tas viss kopā tiek saukts par runas “mākslu” un tiek akceptēts debašu runā, lai pamatotu sava aizstāvamā un aizstāvības pozīciju, izteiktu iebildumus pret apsūdzību.

“Saprātīga termiņa ievērošanas” nosacījums nedrīkst ierobežot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz taisnīgu tiesu, kas kopumā tiek ieliktas aizstāvības runas pamatā.

Kriminālprocesa likums neparedz prokuroram tiesības pārtraukt aizstāvības debašu runu, tomēr prokurors to ir atļāvies darīt vairākkārt, neievērojot likuma prasības. Fakts, ka apsūdzības un aizstāvības viedokļi ir pretēji un “saduras”, prokuroram nebūtu jānostāda augstāk par likumu, ētikas, tolerances un cieņas nostādnēm pret aizstāvi – tiesu sistēmai piederīgu personu, pretēji savai klaji paustai “pusaudža neiecietībai”.

Intervijā medijam prokurors Juriss četras (!!!) reizes atkārto terminu “ļaunprātība”, taču no tā, ka šāds termins tiek vairākkārt atkārtots, aizstāvības rīcība nekļūst “ļaunprātīga”, jo netiek konstatēti tādi fakti, kas to pamatotu. Prokurora teiktais drīzāk izskatās pēc lēta scenārista trika, kas filmas sižetā skatītājam vienu un to pašu atgādina vairākas reizes, lai skatītājs ievērotu, ka šim apstāklim tālāk sižetā būs būtiska nozīme.

Ja prokurors Juriss ir tiesīgs savā īsajā intervijā četras reizes atkārtot vienu frāzi, kādēļ gan, prokurora prāt, advokāts nevarētu izmantot šo pašu runas argumentāciju, uz būtisko vēršot tiesas uzmanību vairākkārt?

Dotā intervija vērtējama tikai kā subjektīvs prokurora viedoklis, interešu sadursmē aizstāvības tiesību realizēšanā.

Taču ir vēl viena mēraukla, pēc kuras varam vērtēt prokurora Jurisa medijam pausto – tas ir Latvijas Prokuroru Ētikas kodekss.

Un šeit gan jau tikpat kā nojūk skaits, cik šī Ētikas kodeksa punktus ar savu intervijā sniegto, pretrunīgi vērtējamo informāciju varētu būt pārkāpis prokurors Juriss. Katrs vērīgs lasītājs var mēģināt saskaitīt pats – http://www.prokuratura.gov.lv/media/newsfiles/etikas_kodekss.pdf

Runa varētu būt gan par prokurora zvērestā ietvertajiem tādiem pamatprincipiem un ētikas normām kā patstāvība un neatkarība, objektivitāte un taisnīgums, gan arī prokurora profesionālo izaugsmi un uzvedību.

Citēsim tikai vienu Ētikas kodeksa punktu – “Prokurora oficiāliem rakstiskiem un mutiskiem paziņojumiem masu informācijas līdzekļos un publiskām uzstāšanām jābūt lietišķām, pārdomātām, apzinoties, ka tās var tikt vērtētas kā prokuratūras viedoklis.” Tad nu gluži loģiski rodas jautājums – vai šādu vienpusēju situācijas izklāstu ar, iespējams, pat manipulatīviem akcentiem tiešām var uzskatīt par visas prokuratūras viedokli? Ļoti žēl, ja tā.

Rezumējot visu iepriekš pausto – ģenerālprokuroram būtu pēdējais laiks ieviest savā iestādē kārtību un likuma virsvadību, vismaz izvērtējot atsevišķu prokuroru rīcību atbilstoši Prokuratūras likuma 38.2 pantam.

Foto: F64

Komentāri