Lai arī, uzņemoties prokurora pienākumus, prokurors svinīgi zvēr būt godīgs un taisnīgs, kā arī vienmēr censties noskaidrot patiesību, nekad nenodot to un savus prokurora pienākumus veikt stingrā saskaņā ar Satversmi un likumiem, diemžēl ne vienmēr Temīdas kalpi demonstrē lojalitāti pret likuma burtu, kur nu vēl pret tā garu. Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors Juris Juriss, kurš uztur valsts apsūdzību pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu, intervijā Latvijas Avīzei nodemonstrējis neapskaužamu manipulācijas meistarklasi – prokurors savos izteikumos ne tikai žonglējis ar dažādiem Krimināllikuma pantiem, bet arī sniedzis par lietas procesu medijiem savu dziļi subjektīvo viedokli, kas ir pretrunā ar prasību prokuroram ievērot personu vienlīdzību likuma un tiesas priekšā. Šajā gadījumā sabiedrībai netiek dota pienācīga iespēja būt līdzdalīgai tiesas darba kvalitātes izvērtēšanā, jo prokurora izteikumi tiek pasniegti kā neapgāžama patiesība pēdējā instancē un tie, kuriem nav zināšanas par tiesību jautājumiem, nespēj atšķirt prokurora sacīto no vienkāršas manipulācijas. Patiesībā gan pats Juriss tiesas zālē vairākkārt de facto ir pārkāpis likumu, tādējādi radot bažas, vai šādos apstākļos arī tiesas rīcība, izlemjot nozīmīgus jautājumus attiecībā uz Lemberga lietu, nav tikusi pretlikumīgi ietekmēta.

Prokurors savā intervijā medijam izsaka dažādus apgalvojumus, gan par apzinātu kriminālprocesa novilcināšanu, gan par prokurora apmelošanu no apsūdzētā puses, taču skaidrojums, kā prokurors nonācis pie šādiem apgalvojumiem, ir ļoti subjektīvs. Līdz ar to jebkuram lasītājam nav iespējas izvērtēt lietas apstākļus no vairākiem skatu punktiem, kā rezultātā lasītāju priekšā tiek attēlota sašķobīta realitāte par notiekošo t.s. Lemberga tiesas procesā.

Neapšaubāmi, ka, virzot lietu uz tiesu, prokuroram ir jābūt pārliecinātam, ka viņš spēs pārliecināt tiesnešus, ka nepastāv šaubas par konkrētās personas vainu, taču šai pārliecībai vienmēr ir jābūt likumā balstītai – Jurisa gadījumā šīs pārliecības, visticamāk, nav, ja reiz pat medijos tiek manipulēts ar faktiem un Kriminālprocesa likums tiek sagrozīts par labu apsūdzības pusei. Uzskatāms piemērs tam ir Lemberga nevienlīdzīgās iespējas uz aizstāvību. Ne vienu reizi vien tiesu zālē ir novērojama Lemberga aizstāvju nevienlīdzīgā cīņa ar tiem, kuriem būtu jābūt likuma burta aizstāvju pirmajās rindās – kamēr prokuroriem tiek atļauts viss, Lemberga advokātiem darbs tiesas zālē tiek būtiski traucēts un ne tikai no tiesnešu, bet arī prokuroru puses.

Kriminālprocesa likumā noteikts, ka katrai personai, par kuru izteikts pieņēmums vai apgalvojums, ka tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, ir tiesības uz aizstāvību – tas ir, tiesības zināt, kāda nodarījuma izdarīšanā to tur aizdomās vai apsūdz, un izvēlēties savu aizstāvības pozīciju, kā arī tiesības uzaicināt par aizstāvi pēc savas izvēles.

Aizstāvja tiesības un pienākumi noteikti Kriminālprocesa likuma 86. pantā, kur cita starpā noteiktas aizstāvja tiesības uzstāties tiesas debatēs; savukārt Kriminālprocesa likuma 506. pantā noteikts tiesas debašu saturs un paredzēts, ka apsūdzētais vai viņa aizstāvis tiesas debatēs saka aizstāvības runu.

Tomēr Lemberga gadījumā, advokātiem ir ne tikai apgrūtinātas iespējas teikt aizstāvības runu, bet pret tiem pat tiek izvērsts psiholoģiskais terors. Tieši šī iemesla dēļ, visticamāk, Lemberga lietu finiša taisnē pameta viens no viņa advokātiem – Raimonds Krastiņš, kura centienos aizstāvēt klientu neviens no apsūdzības pat neieklausījās.

Piemēram, brīžos, kad advokāts analizēja prokuroru apsūdzības runu, Juriss ne tikai vairākas reizes pārmeta advokātam kriminālprocesa novilcināšanu, bet pat atļāvās norādīt, ka “advokātam jābūt atbilstošai kvalifikācijai, lai izpildītu tiesas norādes – saprot to vai nesaprot.” Krastiņš turpināja mēģināt tiesai izskaidrot, ka, lai aizstāvētu savu klientu pret konkrētām apsūdzībām, viņam, piemēram, jāanalizē katrs apsūdzībā pieminētais fakts saistībā ar katru apsūdzībā pieminēto Lemberga ieņemamo amatu, taču arī tiesnesis Boriss Geimans, kā vienpadsmit tiesvedības gadu laikā jau ierasts, lēma, ka prokurora iebildumi ir pamatoti.

Vairākas epizodes, kurās Juriss klaji ignorē likumu un pārtrauc aizstāvības runu, iezīmētas arī Neatkarīgās 28. jūnija publikācijā “Advokāts neiztur prokurora un tiesas spiedienu”.

Šī gada 19. jūnija sēdē bija pavisam uzskatāmi redzams, kā Lemberga advokātam liegts analizēt prokuroru teikto. Lūk, neliels ieskats tiesas sēdē – atgriežoties no pārtraukuma, Geimans saka: “Advokāt, ja jūs vēlaties runāt par to, ka Lembergam… Lūdzu, neatkārtojieties.” Un šajā brīdī iejaucas arī Juriss, norādot, ka “mēs pārbaudījām ierakstus. Vakar tas tika runāts.” “Lūdzu, ņemiet vērā un neatkārtojieties,” norāda Geimans. “Tā kā tas ir tiesas priekšsēdētāja norādījums, lūdzu konkretizēt. Vēlos izpildīt jūsu norādījumu. Apsūdzībā ir runa par draudiem. Nedrīkstu runāt par draudiem?” vaicā Krastiņš. Uz to Juriss, jau iejuties tiesneša lomā, paziņo: “Advokātam jābūt atbilstošai kvalifikācijai, lai izpildītu tiesas norādes – saprot to vai nesaprot.” Uz īsu brīdi advokātam ļauj debates tupināt, un tad atkal viņš tiek pārtraukts ar norādēm, ka debašu runā ir atkārtojies.

Iespējams, ka prokuroram nav uztverama aizstāvības sacītā jēga, taču tas paliek paša apsūdzības uzturētāja ziņā, kā izprast vai apšaubīt aizstāvja pausto viedokli. Tomēr Kriminālprocesa likums nedod prokuroram tiesības pārtraukt aizstāvības runu. To atzinis pats prokurors savā intervijā, taču neskatoties uz to, viņš de facto ir pārkāpis likuma normu. Jebkurā veidā pārtraucot aizstāvības runu – ar replikām, piezīmēm, vēršanos pie tiesas vai citādi –, tiek pārtraukts aizstāvības viedokļa domas pavediens, kas apgrūtina runas turpināšanu. Lai domu, argumentus vai viedokli sarežģītā lietā skaidri izteiktu no sākuma līdz beigām, nepieciešams izmantot sakarības un saistības, ja doma tiek pārtraukta, tās jēga var tikt pārprasta vai nepareizi izprasta.

Bez tam, pārtraucot aizstāvības runu, aizstāvim var rasties pamatotas šaubas, ka no apsūdzības puses viņa pārtrauktais arguments var būt apzināti iztraucēts, lai novērstu tiesas uzmanību no tā. Iespējams, apsūdzība nav pietiekami pamatota, tādēļ tiek izmantotas citas metodes, lai traucētu aizstāvībai izvirzīt pretargumentus. Tāpēc, ja aizstāvības ieskatā minētie argumenti patiešām ir svarīgi un tie jādara zināmi, un uz tiem jāpievērš tiesas uzmanība, tad pēc pārtraukuma aizstāvim vēlreiz jāprezentē šis viedoklis tiesai, to pamatojot un izskaidrojot.

Tādējādi aizstāvības atkārtošanās tiesu debatēs varētu būt radusies paša prokurora nedisciplinētības dēļ. Turklāt, tādas necieņas un nedisciplinētības dēļ, aizstāvis, ja nenolasa iepriekš uzrakstītu aizstāvības runu, bet runā to no galvas, tikai pēc tēzēm vadot domas pavedienu, var vispār aizmirst un nepateikt tiesai svarīgu aizstāvības argumentu, tikai tādēļ, ka tika pārtraukts tiesu debatēs. Tāds apstāklis varētu tikt vērtēts kā aizskartas vai liegtas tiesības uz aizstāvību, kas vienlaicīgi ir tiesību aizskārums uz taisnīgu tiesu.

Kriminālprocesa likums nenosaka, cik ilgs laiks tiek atvēlēts katram procesa dalībniekam debašu runas izklāstīšanai. Tādēļ likumdevējs paredzējis aizstāvim savu viedokli izteikt brīvu un pamatot to tiesā bez iejaukšanās no apsūdzības puses.

Tajā pašā laikā Juriss ne reizi vien uzsvēris, ka tieši aizstāvība kavē lietas izskatīšanu un nodarbojas ar apzinātu kriminālprocesa novilcināšanu, kaut gan valsts apsūdzības grupas vadītāja Jurisa izteikumi tiesas zālē un plašsaziņas līdzekļos, ka vairāk nekā 10 gadus ieilgušajā tiesvedībā vainojams Aivars Lembergs, neiztur nekādu kritiku. Tā, piemēram, advokāte Irina Kauke saskaitījusi, cik un kura vainas dēļ nav notikušas tiesas sēdes; cik kura puse atkārtoti lieciniekiem uzdevusi vienus un tos pašus jautājumus, tādējādi lieki tērējot laiku; un galvenais – cik prokuroru uz tiesu atnesto krimināllietas sējumu vispār nav tikuši izmantoti pierādīšanai, kaut gan to pārbaudei tērētas daudzas jo daudzas tiesas sēdes. No 1182 tiesas sēdēm 339 tika atliktas pēc tiesas iniciatīvas vai pēc valsts apsūdzības uzturētāju lūgumiem, kas ir acīmredzama kriminālprocesa novilcināšana, un par to atbild valsts.

Ja runa ir par apzinātu kriminālprocesa novilcināšanu, tad ne jau tikai tiesu debašu runas ilgums ietekmē kriminālprocesa norisi un tā ilgumu. Tāds viedoklis ir pilnīgi nepamatots un neprofesionāls, jo procesā ir virkne secībā esošas procesuālās darbības, kas kopumā ietekmē kriminālprocesa norisi, tādēļ nevarētu teikt, ka tieši un tikai aizstāvības runa, kurā izpaužas apsūdzētā tiesības uz aizstāvību un tiesības uz taisnīgu tiesu, būtu tā, kas novilcina kriminālprocesu.

Likumā nav iedalījuma, cik ilgs laiks jāpatērē apsūdzībai vai aizstāvībai debašu runai, nav arī noteikts, ka debašu runām apsūdzībai vai aizstāvībai jābūt vienāda ilguma. Iespējams, apsūdzībai ir viens arguments, pret kuru aizstāvībai ir pieci vai seši argumenti, un, lai tos atspēkotu, teorētiski aizstāvības runa varētu būtu piecas reizes garāka nekā apsūdzības runa. Var būt arī otrādi. Taču teikt, ja prokurors debatē, piemēram, stundu, un tad aizstāvim arī jādebatē stundu, ir nelikumīgi, nepamatoti un pat muļķīgi. Tādus grozījumus Kriminālprocesa likumā nav iespējams iestrādāt.

Tikai tiesas sēdes priekšsēdētājs var pārtraukt tiesas debašu dalībnieka runu, ja viņš runā par apstākļiem, kam nav sakara ar lietu. No šīs likuma normas arī saprātīgs secinājums, ja tiesas sēdes priekšsēdētājs aizstāvības runu nepārtrauc, tas nozīmē, ka tiesas ieskatā advokāts runā par lietas apstākļiem. Turklāt, tiesa savu viedokli procesa iztiesāšanas gaitā neizpauž. Tiesa savu viedokli izsaka un pamato spriedumā, vienlaicīgi izvērtējot, kādēļ piekrīt vieniem argumentiem, bet nepiekrīt citiem. Tādējādi pārtraucot aizstāvības runu, iespējams, tiek ietekmēts arī spriedums.

Jāsaka gan, ka tiesai pašai jābūt gudrai, un jāsaprot un jānovērtē, vai aizstāvis runā par lietu. Ja tā nav, tiesa var pati pārtraukt runu. Vai šajā gadījumā nesanāk, ka prokurors pamāca ne tikai aizstāvi, ko teikt un ko neteikt, bet arī tiesnešus? Un vai to varam nosaukt tādā gadījumā par taisnīgu tiesu?

Latvijas Republikas Satversmes 92. pants nosaka, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.

Tiesības uz taisnīgu tiesu nosaka Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības Konvencija, kuru ievērošanu garantē Kriminālprocesa likuma 12. pants, jo kriminālprocesu veic, ievērojot starptautiski atzītās cilvēktiesības.

Saskaņā ar ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā 10. pantā noteikto, katram cilvēkam [..], lai noteiktu viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību, ir tiesības sakarā ar visu personu vienlīdzību likuma un tiesas priekšā prasīt, lai viņa lietu atklāti un ievērojot visas taisnīguma prasības izskatītu neatkarīga un objektīva tiesa.

Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības Konvencijas 6. panta 1. daļa nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā likumā noteiktā tiesā.

Tādējādi tiesībām uz objektīvu kriminālprocesa norisi ir cilvēktiesību raksturs. Taču Lemberga lietā cilvēktiesības tiek vienkārši ignorētas.

No vienas puses, kad prokurors aiziet uz tiesu un tiesu zaudē, tad pārmetumus saņem viņš, nevis tiesa, kura pasludinājusi attaisnojušu spriedumu, bet vai tas nozīmē, ka prokuroram par katru cenu ir jāpierāda sava taisnība un ar jebkādiem līdzekļiem? Jāpiezīmē gan, ka arī tiesai jābūt subjektīvi neitrālai, taču Lemberga lietā nereti redzams, kā tiesnesis bieži vien pielāgojas prokurora teiktajam un, lai cik dzelžaini arī nebūtu aizstāvības argumenti, tie vienkārši netiek uzklausīti.

Vai tas nav pietiekams iemesls izvērtēt prokurora Jurisa darbību? Jo pašlaik tā pilnībā neatbilst prokurora zvērestā ietvertajiem pamatprincipiem un ētikas normām. Tad par kādu tiesiskumu šeit var būt runa?

Foto: F64

Komentāri