No 2017. gada decembra Latvijā ir spēkā likuma norma, kas nosaka, ka visām Uzņēmumu reģistrā (UR) reģistrētām juridiskajām personām jāatklāj patiesie labuma guvēji – faktiskie juridiskās personas īpašnieki vai kontrolētāji. Lai arī par patiesajiem labuma guvējiem skaitās fiziskas personas, kurām pieder vai kuru interesēs ir izveidota vai darbojas konkrēta juridiskā persona, vai kuras tiešā vai netiešā veidā īsteno kontroli pār juridisko personu, ne vienmēr juridisko personu iesniegtā informācija Uzņēmumu reģistram atbilst patiesībai. Vēl vairāk – likums Uzņēmumu reģistram pat neuzdod pienākumu iesaistīties šī jautājuma risināšanā.
Saskaņā ar Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma 1. panta 5. punktu patiesais labuma guvējs ir fiziska persona, juridiskās personas īpašnieks, vai kura kontrolē klientu, vai kuras vārdā, labā, interesēs tiek nodibinātas darījuma attiecības vai tiek veikts gadījuma rakstura darījums, un tā ir vismaz attiecībā uz juridiskajām personām — fiziska persona, kurai tiešas vai netiešas līdzdalības veidā pieder vairāk nekā 25 procenti no juridiskās personas kapitāla daļām vai balsstiesīgajām akcijām vai kura to tiešā vai netiešā veidā kontrolē. Taču, kā rāda, piemēram, Ventspils mēra Aivara Lemberga gadījums, par patieso labuma guvēju uzņēmums mūsdienās var norādīt teju ikvienu, jo Uzņēmumu reģistrs tāpat šo informāciju nepārbaudīs.
Pagājušā gadā Uzņēmumu reģistrā parādījās informācija, ka Ventspils mērs Aivars Lembergs ir reģistrēts kā patiesais labuma guvējs vairākos tranzīta uzņēmumos. Kā rāda Lursoft datu bāze, Lembergam patiesā labuma guvēja statuss pašlaik ir uzņēmumos – Kālija parks, PMT Balticum, Inter-Rīga, Ventspils tirdzniecības osta un Ventbunkers. Tā, piemēram, ja iepriekš Ventbunkers vienīgā patiesā labuma guvēja bija Šveices advokāta Rūdolfa Meroni grāmatvede Austrijas pilsone Urzula Haranda, tad kopš 2019. gada 16. aprīļa Ventbunkers ir jau trīs patiesie labuma guvēji, tai skaitā arī Aivars Lembergs un pats Meroni.
Tajā pašā laikā, pamatojoties uz Finanšu darījumu darba grupas (FATF) 2014. gada oktobrī izdoto vadlīniju “Caurspīdīgums un patiesie labuma guvēji”, patiesie labuma guvēji tiek skaidroti kā fiziskas personas, kurām “galarezultātā” pieder vai tās kontrolē “klientu” un/vai fiziskās personas, kuru labā tiek veikts darījums. Tātad Lembergs nemaz nevar būt patiesais labuma guvējs, jo pamatojoties uz prokuratūras pieņemtajiem lēmumiem, viņam nav nekādu iespēju faktiski izmantot šo juridisko personu kapitālu vai aktīvus, kā arī veikt kontroli šajos uzņēmumos, jo prokuratūra glabāt patiesā labuma guvēju tiesības uzticējusi tieši vienpersoniski Meroni.
Arī pats Lembergs ir atzinis, ka nav akceptējis šādu statusu uzņēmumos, un tam, lai viņu varētu dēvēt par patieso labuma guvēju, nav skaidri pierādījumi. Pie tam UR galvenā valsts notāre Guna Paidere medijiem ir atzinusi, ka Uzņēmumu reģistrs reģistrē ziņas, kuras iesniedz uzņēmumu valdes, taču šo ziņu patiesumu Uzņēmumu reģistrs nevērtē. Vai tas nozīmē, ka likumā ir būtiskas nepilnības?
Tajā pašā laikā Krimināllikuma 195. pants nepārprotami norāda, ka par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu fiziskajai vai juridiskajai personai, kas ar likumu pilnvarota pieprasīt informāciju par darījumu un tajā iesaistīto finanšu līdzekļu vai citas mantas patieso īpašnieku vai patieso labuma guvēju, kā arī par likumā noteikto ziņu par patieso labuma guvēju nesniegšanu vai apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu valsts institūcijai vai juridiskajai personai pienākas sods ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu. Tātad vai šo Ventspils uzņēmumu valdes nevajadzētu saukt pie atbildības likumā noteiktajā kārtībā, vai vismaz UR pārbaudīt to iesniegto informāciju?
Nevar tikt pieļauta situācija, ka pienākums atklāties par patieso labuma guvēju var gulties tikai uz pašu fizisko personu vai uz personu, ar kuras starpniecību patiesais labuma guvējs īsteno kontroli juridiskajā personā, it īpaši, ja likuma trūkumi ļauj manipulēt ar šo statusu.
Ņemot vērā, ka likums Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru nosaka, ka informācija, ko UR tīmekļvietnē sniedz no tā vestajiem reģistriem, ir atbilstoša UR vesto reģistru ierakstiem, citām reģistrētajām ziņām un reģistrācijas lietā esošajiem dokumentiem un informācijas pieprasītājs var paļauties, ka šāda informācija ir patiesa un ticama arī informācijai par patiesajiem labuma guvējiem jābūt patiesai. Šeit nu vislielākais akmens metams UR vadītājas – galvenās valsts notāres Gunas Paideres “dārziņā”. Vai tie nebija Paideres vārdi, ka “ja uzņēmējdarbības vide nav pietiekami caurspīdīga, tā ir labvēlīga dažādiem noziegumiem, jo ir grūti atrast patiesos vaininiekus”? Situācija, kad par patiesajiem labuma guvēju pieejama nepatiesa informācija, ir kā reiz šis gadījums un UR vadītājai par to jāuzņemas tieša atbildība.
Iestādes vadītāja pienākums ir nodrošināt tās darbību atbilstoši spēkā esošiem normatīvajiem aktiem un UR galvenajai valsts notārei Gunai Paiderei jau sen vajadzēja rosināt likuma izmaiņas, lai nodrošinātu UR darbību atbilstoši likuma burtam un garam. Taču, ja viņa kādu apstākļu dēļ to nespēj, tad būtu laiks nodot UR vadību cita vadītāja rokās, jo nav pieļaujama situācija, ka nepatiesu informāciju nevar pat apstrīdēt un norādītais “patiesais labuma guvējs” šo jautājumu var risināt tikai ar uzņēmuma valdi, nevis ar pašu UR, kam ar likumu ir uzlikts pienākums nodrošināt, lai visa publicētā informācija reģistrā ir patiesa.
Kā justos pati Paidere, ja kāds asprātis viņu norādītu kā patieso labuma guvēju kādā, piemēram, konservu cehā, pamatojot to ar viņas veiksmīgu sadarbību ar Tieslietu ministrijas politisko vadību un pārāk ilgo atrašanos amatā?
Foto: F64
