Tiesiskums ir viena no valsts pamatvērtībām. Tas ir princips, kas attiecas uz visiem sabiedrības locekļiem, kas nosaka, ka tiesiskums ir noturīga likumu, institūciju, normu un sabiedrības iesaistīšanās sistēma, kas nodrošina atbildību saskaņā ar likumu un cilvēku tiesību aizsardzību. Tiesiska valsts nav tikai konstitucionālā deklarācija vai lozungs – tā ir valsts, kura kalpo patiesas demokrātijas garantēšanai un ievēro formālā taisnīguma principu.
Tiesiskuma princips arī nosaka, ka iestādes un tiesa darbojas normatīvajos aktos noteikto pilnvaru ietvaros un savas pilnvaras var izmantot tikai atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim – tātad ne savtīgu, tai skaitā politisku, mērķu labad.
Diemžēl, lai arī šodien tiek uzskatīts, ka neatkarīga tiesu vara ir tiesiskas valsts pamats, kritiski samazinās to cilvēku skaits, kas Latviju redz kā tiesisku valsti, kas rūpējas par sabiedrību tiesību un interešu aizsardzību. Tā vietā joprojām izskan negatīvi apgalvojumi par tiesnešiem, prokuroriem, advokātiem un viņu aroda misiju un godīgumu un šādus apstākļus, kad plaisa starp sabiedrību un tiesu varu kļūst arvien lielāka, nereti nodrošina tieši valsts amatpersonas. Kā tas sasaistās ar situāciju mūsdienu Latvijā?
Jau pirms vairākiem gadiem – 2013., kad tā laika tieslietu ministrs – arī Jānis Bordāns (toreiz TB/LNNK, tagad JKP) iecelšanai Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja amatā virzīja apgabaltiesas priekšsēdētājas pienākumu izpildītāju, tiesnesi Daigu Vilsoni, liela bija šaubu ēna par veidu, kā kandidāte tika virzīta šim amatam. Proti, toreiz galveno lomu nospēlēja Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) informācija, kas diskreditēja iepriekšējās ilggadējās tiesas vadītājas Sandras Strences reputāciju. Bordāna sniegtie paskaidrojumi, kāpēc atkārtotā konkursā viņš no divām finālistēm dod priekšroku nevis piecus gadus tiesu vadījušai Sandrai Strencei, bet gan pašreizējai priekšsēdētājas pienākumu izpildītājai Daigai Vilsonei, daudziem nešķita pārliecinoši, tomēr pēc ilgām un emocionālām diskusijām, cik tiesīgs ministrs bijis balstīties uz KNAB sniegto informāciju, padomes locekļi aizklātā balsojumā tomēr lēma par ministra priekšlikumu.
Bordāns, kurš droši vien pats sevi redz soļojošu bezkompromisa tiesiskuma avangardā, iespējams, joprojām izdara atklātu spiedienu uz tiesu un Vilsoni, lai panāktu vēlamo lietu attīstību. Par to, ka Vilsone, visticamāk, darbojas kā tieslietu ministra protežē, netieši var liecināt fakts, ka 2019. gadā Vilsone jau atkal tika apstiprināta Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājas amatā uz otru termiņu – tieši tad, kad atkal tieslietu ministra amatā atgriezās Bordāns. Bet tas nav izšķiroši – vērtējiet šo tikai kā remarku uz lappuses malām.
Jāsaka gan, ka 2013. gada notikumu dēļ pat tika grozīts likums “Par tiesu varu”, nosakot pavisam citu kārtību, kā tiek iecelti apgabaltiesu un citu tiesu priekšsēdētāji. Ja 2013. gadā likumā “Par tiesu varu” bija teikts: “Apgabaltiesas priekšsēdētāju uz pieciem gadiem ieceļ amatā tieslietu ministrs, saskaņojot ar Tieslietu padomi.”, vēlāk ministram tiesas priekšsēdētāju iecelšanas funkcija tika atņemta un 2018. gada novembrī tieslietu ministra vārds no likuma pazuda pavisam. Lai arī attiecīgos likuma pantos tika nostiprināts, ka tiesu priekšsēdētājus amatā ieceļ nevis tieslietu ministrs, bet gan Tieslietu padome, tādējādi novēršot, ka tiesu priekšsēdētāju iecelšanu var ietekmēt politiski, tomēr var uzspiest savu gribu tiesu pašpārvaldei. Tā 2019. gada 1. jūlijā tika nolemts, ka Rīgas apgabaltiesu turpmākos piecus gadus turpinās vadīt līdzšinējā tiesas priekšsēdētāja Daiga Vilsone.
Pēdējo dienu notikumi gan atkal metuši ēnu pār Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāju un viņas iespējamo “parādu” tieslietu ministram. Lai arī Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs noteicis, ka saskaņā ar ārkārtējās situācijas izsludināšanu, Latvijas tiesas tiek aicināts nozīmēt mutvārdu tiesas sēdes noturēt tikai lietās, ka saistītas ar nozīmīgu tiesību aizskārumu un objektīvu steidzamību, kā, piemēram, jautājumos, kas saistīti ar brīvības atņemšanu un rīcībspējas ierobežošanu, viena no retajām krimināllietām, kurā procesu ir iecerēts turpināt pēc iepriekš sastādītā grafika arī ārkārtējās situācijas apstākļos, ir Ventspils mēra Aivara Lemberga lieta. Un tas viss, nerēķinoties ar apstākli, ka viens no lietas dalībniekiem – politiķa dēls Anrijs Lembergs – marta vidū pat pabijis ārzemēs un pats Lembergs ir Covid-19 riska grupā, kurā ietilpst cilvēki vecumā virs 65 gadiem.
Lietā iesaistītais prokurors Juris Juriss medijiem pat norādījis, ka apsūdzētie it kā izmantojot ārkārtas situāciju valstī, to pasniedzot kā attaisnojumu atcelt tiesas sēdes, lai gan jau daudzkārt apstiprinājies, ka nevis aizstāvība, bet tieši prokuratūra kavējusi lietas izskatīšanu. Lemberga advokāte Irina Kauke savulaik saskaitījusi, ka Lemberga dēļ tiesa atlikta tikai četras reizes, kas uzskatāma par niecīgu daļu no visa atlikto tiesas sēžu skaita. Fakti liecina, ka no 1182 tiesas sēdēm 339 tika atliktas pēc tiesas iniciatīvas vai pēc valsts apsūdzības uzturētāju lūgumiem.
Tagad, kad tiesvedību tiešām būtu pamats pārtraukt saistībā ar “Covid-19” riskiem, to nolemts maksimāli steidzināt – vai tiešām tas nav pietiekams apliecinājums tam, ka Vilsone, iespējams, ir gatava pildīt Bordāna politiskos uzstādījumus?
Pats Lembergs savulaik medijiem izteicies, ka Bordāns, visticamāk, ir izdarījis spiedienu uz tiesu saistībā ar viņa lietu, pieminot arī Daigas Vilsones vārdu. “No tām intervijām, ko sniedza Bordāns, izrietēja – tas spiediens ir konkrēti uz manu tiesas procesu. Viņš nenosauca mani vārdā, bet no tā konteksta varēja saprast. Viņš bija izsaucis pie sevis Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāju, kas vēlāk iejaucās, pieprasot, lai tiesas sēdes notiktu četras reizes nedēļā, kaut gan citas sēdes notiek maksimums 2 reizes nedēļā. Visu laiku šajā lietā notiek administratīva iejaukšanās, lai gan tas ir pretrunā ar likumu, kas nosaka, ka tiesu vara ir neatkarīga,” toreiz uzsvēra Lembergs, turpinot, ka skaidrs, ka viņa dēļ neviens tiesnesis ar savu karjeru neriskēs.
Un tik tiešām – tas ar kādu apņēmību Bordāns nepārtraukti piemin nepieciešamību steidzināt Lemberga lietas izskatīšanu, te pārmetot, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs ir bijis diezgan bezspēcīgs pret Lemberga, viņaprāt, prettiesiskajām darbībām, te lepojoties, ka Lemberga iekļaušana ASV sankciju sarakstā kļuvusi iespējama, pateicoties tieši esošajai valdībai, skaidri un gaiši apliecina, ka Bordānam Lemberga notiesāšana ir ļoti svarīga viņa personīgo ambīciju apmierināšanai.
Lai arī, protams, nav tiešu pierādījumu par Bordāna un Vilsones iespējamo vienošanos, notiekošais netieši apliecina, ka nav dūmu bez uguns un tas, cik uzticīgi Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja palīdz ministram īstenot viņa politiskos mērķus liecina, ka kādu “parādu” Vilsone, visticamāk, Bordānam tomēr gribētu atdot un kāpēc gan tas nevarētu notikt caur Lemberga lietu?
Taču, ja Temīdas kalpi pakļaujas dažādu lobiju vai amatpersonu spiedienam, tad neapšaubāmi vairs nevar būt ne runas par godīgu un taisnīgu tiesu mūsu valstī. Un tas ir riskanti, laikā, kad sabiedrības uzticība tiesu varai jau tā ir zema – nesenā Eirobarometra aptauja liecina, ka šobrīd Latvijas tieslietu sistēmai uzticas tikai 32%, drīzāk neuzticas 50%, bet neuzticas 15%.
Vai Tieslietu padomei nevajadzētu tomēr izvērtēt šo lietu, lai gūtu pārliecību, ka tiesa joprojām ir neatkarīga un nav politiski ietekmējama? Jo nevar būt tā, ka šobrīd amatpersonu rīcība ap vienu lietu grauj sabiedrības uzticību tiesu varai un visas valsts starptautisko prestižu. Kā pieļaujams, ka likums neattiecas uz visiem un dažas lietas var būt, iespējams, politiski motivētas, ietverot, iespējams, personisku atriebību? Vairāk kā skaidrs, ka tas smagi iedragā sabiedrības uzticību tiesu varai, bet likumi nevar būt uzrakstīti tikai uz papīra – ir jāvalda pārliecībai, ka tie un viss Latvijas likumdošanas process veido tiesisku valsti, ka tiesneši un amatpersonas veido tiesisku valsti, ka prokurori un advokāti veido tiesisku valsti – un tas ir jautājums pie kā jāstrādā arī Tieslietu padomei, kurai, šķiet, šobrīd vairāk kā jebkad jāatgādina, ka tā ieņem nozīmīgu lomu jautājumos, kas skar tiesu sistēmas nākotni.
Mums nav pierādījumu iespējami koruptīviem – naudas, preču vai pakalpojumu apmaiņas darījumiem starp tieslietu ministru Bordānu un Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāju Vilsoni. Amatpersona, kura izjūt pateicību par kāda politiķa lēmumiem var sekot tā politiskajam kursam arī bez atlīdzības. Taču šis ceļš neved uz tiesisku Latviju, kuru atsākām iet jau pirms 30 gadiem – ir pienācis pēdējais laiks to saprast.
Foto: F64
