Lai arī Valsts prezidents Egils Levits, visticamāk, vēlētos Latvijas vēsturē ieiet kā prezidents, kurš ir bijis liela starptautiska autoritāte, kurš ir izcili pārzinājis piecas valodas un galu galā ir bijis augstākās raudzes tiesību eksperts, ne vienmēr vēlamo iespējams uzdot par esošo un lai aiz kādiem gudriem jaunvārdiem prezidents arī necenstos paslēpties, viņa robi zināšanās, vismaz tiesību jomā, agri vai vēlu kļūst pamanāmi.
Tā, piemēram, kā zināms, sabiedrībā plašas diskusijas izsaucis Valsts prezidenta un valdošās koalīcijas plāns valsts pamatlikumā jaunā reinkarnācijā atgriezt Satversmes 81. pantu, kas noteiktos apstākļos Ministru kabinetam ļautu pieņemt noteikumus ar likuma spēku. Valsts prezidents gan sabiedrību ir mierinājis, norādot, ka jaunajā versijā būtu jāiekļauj arī Saeimas tiesības apturēt krīzes laikā pieņemtos valdības lēmumus.
Pēc viņa sacītā, atjaunojot Satversmes 81.pantu mūsdienīgā redakcijā, tajā būtu ne tikai jāparedz valdībai pilnvaras ārkārtējās situācijās izdot noteikumus ar likuma spēku, bet arī jānosaka tiesības Saeimai šos valdības pieņemtos lēmumus atcelt
“Tikai ārkārtas situācijā šādām pilnvarām ir jābūt. Visi pasākumi, ko valdība pieņem ārkārtas situācijā, automātiski izbeidzas līdz ar ārkārtas situācijas atcelšanu. [..] arī parlamentam ir tiesības katrā brīdī šādus lēmumus atcelt,” izteicies prezidents.
Šāda pieeja gan likusi uzdot pamatotus jautājumus par Levita kvalifikāciju tiesību jomā. Vai tiešām mums ir Valsts prezidents, kurš perfekti pārzina tiesību jomu vai tomēr medijos piekabinātās birkas “tiesību eksperts”, “Satversmes tēvs” un citi ir tikai viņu visaklāko atbalstītāju vai pat fanātiķu apgalvojums?
Jo dīvaini, ka prezidents, it kā būdams jurists, nesaprot tik elementāru lietu kā tiesiskās paļāvības princips, kas prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts. Tas nosaka, ka likumiem jābūt paredzamiem un skaidriem, kā arī pietiekami stabiliem un nemainīgiem.
Teorētiski, protams, Saeima var nobalsot par MK pieņemtu noteikumu ar likuma spēku grozījumiem vai pat to atcelšanu, taču likums būs kādu laika sprīdi darbojies un tam būs iestājušās tiesiskās sekas – būs noslēgti līgumi, iesākti kaut kādi procesi un to atcelšana vairs nebūs tik vienkārša, turklāt tam visam var sekot valstij prāvi zaudējumi, līgumsodi, pat sankcijas. Visiem taču ir skaidrs, ka nesamērīgi biežas izmaiņas tiesiskajā regulējumā arī apgrūtina likumu ievērošanu. Tad par ko domā mūsu Valsts prezidents, ierosināt šādas Satversmes izmaiņas?
Lai arī teju uz katra soļa tiek uzsvērts, ka Levits ir jurists – LU profesors, habilitētais tiesību zinātņu doktors, LU Starptautisko attiecību institūta dibinātājs un ilggadējs vadītājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Juris Bojārs kādā publikācijā atklājis, ka Hamburgas universitātes juridiskajā fakultātē Levits 1983. gadā ieguvis tikai “Ref. iur.” un 1989. gadā “Assessor iur.”, t.i. ne bakalaura vai maģistra grādu. Juridisko zinātņu doktora grāda un profesora viņam nav. Līdz ar to viņš nekādi nevar pretendēt uz izcila jurista statusu. Savukārt Hamburgas universitātes Sociālo zinātņu un filozofijas fakultātē, Politisko zinātņu nodaļā 1986. gadā atbilstoši pieejamai informācijai, viņš ieguvis “Dipl. – Pol.” – t.i. diplomu politiskajās zinātnēs.
“Tā kā es ilgus gadus esmu bijis LU Juridiskās fakultātes Promocijas komisijas priekšsēdētāja vietnieks, Profesoru komisijas loceklis un LU mācībspēks kopš 1981. g. līdz šai dienai, tad zinu, ka Levits Latvijā nevar pretendēt ne uz profesoru, ne asociēto profesoru pat “par blatu”. Viņš pats saka, ka ir “pa pusei jurists, pa pusei politologs.” “Par blatu” viņš dabūja Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) goda doktoru. Levits nevar būt LZA eksperts tiesību zinībās, jo viņam nav fundamentālu monogrāfiju tajās,” norāda profesors Bojārs.
Bojārs norāda, ka viņam pašam eksperta tiesības starptautiskajās publiskajās un starptautiskajās privāttiesībās LZA nākas pastāvīgi atjaunot ar kārtējās fundamentālās monogrāfijas apstiprinošām noteiktu to lapu kopijām. Lai uzturētu izcilības reitingu LU mācībspēkam jāizpilda liela lekciju slodze, lekciju kursi profesoram nepārtraukti vismaz reizi trīs gados jāatjauno, ik gadus jāvada noteiktu skaitu bakalaura, maģistra un doktora promocijas darbu, taču Levitam nekā no tā nav.
“Var iebilst, ka Valsts prezidenta kandidātam tas nav nepieciešams. Nav gan, ja pretendents savas pretenzijas vadīt valsti nebalsta ar “ģeniāla jurista autoritāti”, kā to dara Levits, ko var apstiprināt vienīgi ar augšminēto kritēriju izpildīšanu, viss pārējais ir tikai “bla – bla!”. Bet kā tad viņš ticis par Eiropas Tiesas tiesnesi! Visās starptautiskajās tiesās tiesnešu amatus var iegūt tikai ar to dalībvalstu valdību rekomendācijām, tātad caur attiecīgām pazīšanām, kā Levits “Latvijas ceļa” valdības un t.s. “bandītu laikos” no tieslietu ministra amata bez ilgas aizsēdēšanās mūsu bēdu ielejā žigli aizprasījās atpakaļ uz Eiropu,” norāda profesors Bojārs.
Tātad, vai tikai nesanāk, ka Latvijas tautai ir iedvesta maldīga pārliecība par īpaši gudru un apdāvinātu prezidentu, tiesību jomas ekspertu ar zinātnisko grādu, lai gan patiesībā tas viss ir falšs? Nav jau tā, ka mums visas šīs zinātniskās regālijas būtu nepieciešamas Valsts prezidentā obligāti klātesošas, bet, vismaz godīgu sarunu par šo jautājumu, cerams, esam pelnījuši mēs visi.
Foto: F64