Šī gada 22. februārī Rīgas apgabaltiesa pieņēma notiesājošu spriedumu tā saucamajā Lemberga lietā, atzīstot Ventspils mēru Aivaru Lembergu par vainīgu 19 apsūdzības sadaļās, bet 21 apsūdzības sadaļā attaisnojot, tostarp nosakot politiķim brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem.

Lemberga lietas spriedums pirmajā instancē noslēdzās pēc 12 gadu gara tiesvedības procesa, taču faktiski vēl pirms iztiesāšanas procesa – no 2007. gada marta pirmstiesas izmeklēšanas procesā Lembergam tika piemēroti vairāki kriminālprocesā paredzētie procesuālie piespiedu līdzekļi, tai skaitā apcietinājums, pēc tam grozot sākotnēji piemērotos drošības līdzekļus un atceļot pat mājas arestu. Iepriekšējo atrašanos apcietinājumā, kā arī mājas arestā, tiesa saskaņā ar Krimināllikuma prasībām ieskaitījusi Lemberga soda izciešanas termiņā.

Krimināllietu tiesai prokuratūra nodeva tikai 2008. gada otrā pusē.

Kā sankcija Krimināllikumā katram sodam ir paredzēti termiņi, un nekādas ilgstošas iztiesāšanas sekas vai nebeidzams tiesas process nevar ietekmēt personai likumā garantēto tiesību ierobežošanu, nelikumīgi pagarinot termiņu. Krimināllikuma ietvaros valsts vārdā sodu piespriež tiesa, ko nosaka tikai un vienīgi Krimināllikumā paredzētās sankcijas robežās.

Tā kā Lemberga iztiesāšanas process bija nesamērīgi ilgstošs, uzskatāmi pārkāpta ir Kriminālprocesa likuma 12. pantā ietvertā norma, kas nosaka, ka “ikvienam ir tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, tas ir – bez neattaisnotas novilcināšanas”. Līdz ar to ir pārkāpta arī Kriminālprocesa likuma 16. pantā ietvertā norma, kas ir tiesības uz objektīvu kriminālprocesa norisi.

Soda izpilde likumā noteikta pēc sprieduma stāšanās likumīgā spēkā, bet drošības līdzeklis – apcietinājums – Lembergam izmainīts vien ar saīsināto spriedumu, tātad, pat tiesai nepieņemot pilnu spriedumu.

Tātad – drošības līdzeklis vai sods? Ko pēc fakta nozīmē Lemberga apcietinājums?

Jāatzīmē, ka Kriminālprocesa likums paredz īpašus gadījumus, kas ir apcietinājuma piemērošanas pamatā, bet neviens no paredzētajiem neatbilst šī sprieduma pieņemšanas laikam un apstākļiem.

Saskaņā ar likumu Lembergu varēja apcietināt, ja viņš būtu uzskatāms par bīstamu sabiedrībai. Jāņem gan vērā, ka 12 garus tiesvedības gadus Lembergs varēja atrasties brīvībā un nebija bīstams sabiedrībai un izmeklēšanai, un tiesvedībai netraucēja, bet, kad tiesvedība beigusies, turklāt, pašai tiesai pieņemot spriedumu, atzīstot, ka Lembergs vainojams 19 epizodēs no 40, tātad mazāk bīstams nekā sākotnēji uzrādītajā apsūdzībā, pēkšņi viņam piemērots apcietinājums.

Tāpat, ja tiesvedība ir nesamērīgi ilgstoša, tad tā ir tikai un vienīgi tiesas kompetence un atbildība, jo apsūdzētais nav slēpies vai izvairījies no tiesas. Tātad tiesvedības nesamērīgais ilgums ir jāvērtē par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, un jāpiemēro samērīgs sods. Tas ir, nosakot sodu, tiesai jāņem vērā nesamērīgais tiesvedības un pirmstiesas izmeklēšanas ilgums, līdz ar to, izvērtējot visus apstākļus soda noteikšanai, samērīgi būtu izraudzīties sodu nesaistītu ar brīvības atņemšanu, tad arī drošības līdzekļa – apcietinājuma – piemērošanai pazustu jebkāds pamats.

Tas ir no vienas puses. No otras puses, sodu nemaz nevar izpildīt, kamēr spriedums nav stājies likumīgā spēkā. 12 tiesvedības gadi zināmā mērā paši par sevi jau ierobežojuši personas brīvību. Persona ilgstoši daudzu gadu laikā, vairākas reizes nedēļā, nevarēja dzīvot brīvi un pēc saviem ieskatiem, turklāt, ņemot vērā Lemberga statusu dotajā kriminālprocesā un savu aizstāvības tiesību aktīvu realizēšanu, tad saprotams, ka persona arī dienās, kad tiesas sēde nenotika, bija spiesta gatavoties procesa turpināšanai, lai atspēkotu kā minimums tās apsūdzības, kurās tiesa viņa vainu neatzina.

Likumīgā un taisnīgā kriminālprocesā procesa virzītājs gan pirms tiesas izmeklēšanas laikā, gan tiesvedības laikā piemēro samērīgu un atbilstošu drošības līdzekli un to attiecīgi turpina piemērot līdz sprieduma spēkā stāšanās. Savukārt pēc sprieduma pasludināšanas arī loģiski šo drošības līdzekli turpina piemērot, līdz spriedums stājas likumīgā spēkā. Taču šī, protams, nav taisnīga kriminālprocesa norise, jo šajā kriminālprocesā bija daudz īpatnību un novirzes no Kriminālprocesa likumā noteiktās kārtības.

Bet viss, ko procesa virzītājs novirzīja no Kriminālprocesa likumā noteiktās kārtības, jāvērtē par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, un nevis otrādi, jo to paredz nevainīguma prezumpcija, kas noteikta Kriminālprocesa likuma 19. pantā.

Visas saprātīgās šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību.

Ja Lembergam būtu piemērots apcietinājums kā drošības līdzeklis tiesvedības laikā, tad piespriestais sods – 5 gadu brīvības atņemšana – būtu jau izciests. Tiesvedība ilga 12 gadus, no kuriem 4 dienas nedēļā Lembergam bija jāatrodas tiesā, un viņš arī atradās tiesā, tad pēc loģikas arī tiesā pavadītais (izciestais) laiks bija ieskaitāms soda termiņā. Kopā saskaitot, tie droši vien būs gadi, kurus ne jau pēc savas gribas un izvēles Lembergs pavadīja tiesas sēdēs.

Tātad Lembergs no tiesas neizvairījās, turklāt bija spiests aktīvi realizēt savas tiesības uz aizstāvību, kas patiesībā bija ar panākumiem. Ja parēķina, ka puse no apsūdzībām tiesā apstiprinājumu neguva, tad pusi no tiesvedības procesā pavadītā laika Lembergam ir apsūdzības atspēkošana. Līdz ar to, izvērtējot samērīgumu, tiesai vismaz vajadzēja vērtēt (atzīt), ka 6 tiesvedības gadi Lembergam būtu ieskaitāmi kā kompensācija par tiesas procesā pavadīto laiku.

Turklāt, likums paredz tieši pretējo, ka apsūdzēto attaisnojošs spriedums, no soda atbrīvojošs spriedums tiek izpildīts nekavējoties pēc sprieduma pasludināšanas daļā par apsūdzētā atbrīvošanu no drošības līdzekļa, kas saistīts ar brīvības atņemšanu.

Protams, likums paredz fiziskajai personai tiesības uz Kriminālprocesā nodarītā kaitējuma atlīdzinājumu, ja spēkā stājies attaisnojošs tiesas spriedums, ar kuru persona atzīta par nevainīgu un attaisnota visās pret to celtajās apsūdzībās, bet tiesai bija jāvērtē arī daļā attaisnojošs spriedums, kas, pieņemot sodu personai, jāpiemēro likuma nosacījumi, kas attiecas uz to, ja nav ievērotas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā.

Tā kā kriminālprocesa pabeigšana saprātīgā termiņā nav iekļāvusies, tad varētu secināt, ka sods noteikts nelikumīgs. Tādēļ savādi, ka Lemberga krimināllietā tiesa spriedusi pretēji.

Krimināllikuma 49. pantā paredzēta soda noteikšana, ja nav ievērotas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā. Vai šis Krimināllikuma pants attiecas uz Lembergu? Ja jā, tad tiesa, konstatējot, ka nav ievērotas personas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, var:

1) šo apstākli ņemt vērā pie soda noteikšanas un sodu mīkstināt;
2) noteikt sodu, kas ir zemāks par minimālo robežu, kāda par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu paredzēta likumā;
3) noteikt citu, vieglāku soda veidu, nekā par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu paredzēts likumā.

No augstāk norādītajām atziņām redzams, ka Lemberga drošības līdzekļa piemērošanai pēc saīsināta sprieduma pasludināšanas nav elementāra samērīguma un pamatota esamības ilguma. Protams, tiesai ir tiesības spriedumā mainīt drošības līdzekli, bet drošības līdzekļa maiņai jābūt loģiskai, likumīgai un pamatotai, kas, kā redzams, Lemberga gadījumā tā nav.

Foto: F64

Komentāri