Ir pagājuši teju divi mēneši kopš Ventspils mēra Aivara Lemberga apcietināšanas tiesas zālē. Lembergam piemērotais drošības līdzeklis – apcietinājums – daudziem licis uzdot jautājumus par to, vai, ņemot vērā lietas specifiku, šis tiesas spriedums un tam sekojošais drošības līdzeklis vispār atbilst vispārējiem tiesību un tiesu darbības principiem, Latvijas nolūkam stiprināt demokrātiju un tiesiskas valsts prasībām?

Kā zināms, Lembergs pirmajā tiesu instancē atzīts par vainīgu krimināllikuma pantos, kas runā par kukuļa izspiešanu un noziedzīgi iegūtas naudas atmazgāšanu. Vienlaikus nevar nepamanīt, ka šie notikumi, kuros Lembergs apsūdzēts, notikuši pirms gandrīz trīsdesmit gadiem, kas liek šaubīties, ka apsūdzībai vispār varēja būt droši un uzticami pierādījumi šādām darbībām, ja atskaita atsevišķu personu mutiskas liecības.

Arī it kā cietušo novēlotā rīcība liek uzdot jautājumus. Proti, lai arī apsūdzība Lembergam celta par to, ka saskaņā ar prokuratūras versiju, Lembergs 1993.-1995. gadā it kā esot izspiedis akcijas un kapitāla daļas no miljonāriem Valentīna Kokaļa, Aināra Gulbja, Vladimira Krastiņa, kā arī no SIA “Man-Tess”, kas tolaik piederēja Jūlijam Krūmiņam, par šo faktu cietušie miljonāri atcerējušies vien 2008. gadā.

Cik pamatota vispār var būt cilvēka sodīšana par gandrīz 30 gadus seniem notikumiem? Šaubas par Lembergam piespriesto sodu rodas ne tikai ieskatoties Kriminālprocesa likumā, bet arī aplūkojot vispārējos tiesību un tiesu darbības principus.

Kā zināms, vispārējie tiesību principi ir nerakstītas tiesību normas, taču ikviena sabiedrība savu tiesību sistēmu veido ar nolūku garantēt mieru, kārtību, drošību un stabilitāti.

Tieši tāpēc tiesiskās drošības un paļāvības princips ir būtisks tiesiskas valsts principa elements. Saskaņā ar Satversmes tiesas tiesneses, profesores Daigas Rezevskas sacīto, šis princips nozīme, ka indivīds var paļauties uz to, ka tiesības un citas leģitīmās intereses, kuras viņš ir ieguvis, paļaujoties uz to, ka publisko tiesību subjekta rīcība ir tiesiska un konsekventa, viņam vēlāk netiks atņemtas, tāpēc, ka publisko tiesību subjekts savas domas ir mainījis vai arī izrādās, ka rīcība ir bijusi prettiesiska, nav ievērots. Kā gan apsūdzība par notikumiem pirms 30 gadiem vispār var iet roku rokā ar tiesiskās drošības un paļāvības principu?

Tāpat tiesas un tiesneši savā darbībā ievēro vairākus likumā noteiktus principus, tai skaitā tiesu neatkarības principu, patiesuma, likumības, atklātības principu, interešu konflikta nepieļaujamību u.tml. Daži no tiesu darbības principiem gan rada bažas par to, vai attiecību uz Lembergu tie vispār ņemti vērā.

Tā, piemēram, likums nosaka, ka tiesas pienākums, izskatot jebkuru lietu, ir noskaidrot objektīvo patiesību. Bet vai attiecībā uz Lemberga lietu ir garantija par notikumu patiesumu, ņemot vērā, ka kopš tā laika ir pagājuši teju trīsdesmit gadi un cietušie savas pretenzijas sāka izvirzīt tikai 2008. gadā? Tātad, vairāk nekā trīspadsmit gadus pēc faktiskajiem notikumiem.

Šeit jāpiemin arī likumības princips, kas nosaka, ka tiesvedība Latvijas Republikā tiek veikta saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanas aktiem. Bet visiem taču skaidrs, ka 90. gados izpratne par tiesiskumu kā tādu bija pavisam cita – likumdošana ir mainījusies neskaitāmas reizes. Vai ir zināmi vēl kādi cilvēki, kuri tiek šobrīd tiesāti par notikumiem 90. gados, vai arī Lembergs ir vienīgais? Zinot, kā bieži vien darījumi tolaik tika kārtoti, uz apsūdzēto sola vajadzētu būt simtiem tā laika uzņēmēju, bet tā vietā par saimniecisku strīdu uz apsūdzēto sola sēdies vien Lembergs. Vai tas nav iemesls bažām par to, ka šis tomēr ir politisks pasūtījums?

Šajā lietā diez vai varam runāt arī par līdztiesības principu, kas nosaka, ka abām pusēm procesā ir vienādas tiesības. Arī sacensības princips šeit nav ievērots. Reāls piemērs – tiesa prokuroriem ļāva pratināt 100 lieciniekus, bet aizstāvībai – tikai 3. Tā, piemēram, aizstāvībai neļāva pratināt galvenos apsūdzības lieciniekus, tai skaitā cietušo multimiljonāru A. Gulbi, cietušā pārstāvi – miljonāru J. Krūmiņu, R. Meroni, O. Stepanovu, O. Berķi, A. Laksu, Z. Spādi, I. Skoku, Janu Gerardu de Lintu, I.P. Gratzu, Adrianu Kuncleru u.c.

Arī attiecībā uz lūgumu pieteikšanu, tiesai bija ļauts prokuroriem pieteikt visus lūgumus, pilnā apmērā tos nolasot, savukārt Lembergam tiesa pēc prokuroru prasības neļāva pieteikt 85% no lūgumiem. Turklāt ļāva tikai īsi nolasīt pašu lūgumu, bez motīvu daļas.

Tai skaitā nav ievērota arī procesuālā ekonomija, kas nosaka, ka tiesnesis izspriež lietu tik ātri, cik vien iespējams. Lemberga lietai maija beigās apritēs 22 gadi. Par kādu procesuālo ekonomiju vispār var būt runa? Vairāk nekā skaidrs, ka šis lietas izskatīšanas laiks uzskatāms par nesamērīgu.

Uzskatāmi Lemberga lietā nav ievērota arī nevainīguma prezumpcija, kas nosaka, ka nevienu nevar atzīt par vainīgu nozieguma izdarīšanā un sodīt, kamēr viņa vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā un atzīta ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu. Bet mēs visi redzam, ka Lembergs ir vienīgais politiķis, kuram vēl pirms sprieduma paziņošanas mediji bija piekarinājuši birku “smagos noziegumos apsūdzētais.” Arī amatpersonas nereti izteikušas spriedumu vēl pirms to paziņojusi tiesa.

Skaidrs, ka Lemberga lieta liek uzdot daudzus jautājumus gan par tās norises gaitu, gan pirmās instances tiesas lēmuma atbilstību šī brīža likumdošanai un tiesību principiem. Vai šī lieta tomēr nav pārāk uzskatāms piemērs politiskajam pasūtījumam? 2021. gadā izpratne par paveikto 90. gados taču ir pilnībā savādāka, taču Lemberga gadījumā šis apstāklis vispār nav ņemts vērā. Tad par kādu tiesību principu ievērošanu vispār var būt runa?

Foto: F64

Komentāri