Senāta Administratīvo lietu departaments 22.decembrī atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru noraidīts pieteikums par Konkurences padomes lēmuma atcelšanu. Ar minēto lēmumu Konkurences padome bija konstatējusi, ka AS „KIA Auto” vairāk nekā desmit gadu garumā, vienojoties ar KIA markas automašīnu izplatītājiem un pilnvarotajiem remontētājiem par noteiktiem garantijas noteikumiem, nepamatoti ierobežojusi auto īpašnieku iespējas garantijas laikā veikt ārpusgarantijas remontus un tehnisko apkopi neatkarīgos servisos, kā arī iespēju uzstādīt citu ražotāju rezerves daļas. Konkurences padome uzņēmumam solidāri ar tā māteskompāniju AS „Tallinna Kaubamaja” piemēroja sodu 134 514,43 euro apmērā.

Izskatot pieteicēju kasācijas sūdzības par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, Senāts konstatēja, ka tiesa pamatā vērtējusi tikai to, vai vienošanās uzņēmumu starpā pastāv un šīs vienošanās saturu, proti, tiesa ir analizējusi garantijas noteikumus un pierādījumus, kas šādu vienošanos apstiprina, ietekmi uz konkurenci izsecinot vienīgi no šīs vienošanās satura, atsaucoties uz abstraktiem un teorētiskiem apsvērumiem, kāpēc šāda vienošanās rada ierobežojumus konkurencei. Senāts atzīst, ka apgabaltiesa nav pienācīgi pārbaudījusi lēmuma pamatojumu saistībā ar konstatēto konkurences tiesību pārkāpumu.

Senāts spriedumā analizēja Eiropas Savienības Tiesu praksi un vērtēja atšķirību starp „pārkāpumiem ar mērķi” un „pārkāpumiem seku rezultātā”, kas ir saistīta ar apstākli, ka noteiktu veidu vienošanās starp uzņēmumiem jau pēc to rakstura var tikt uzskatītas par normālai konkurences funkcionēšanai kaitējošām. Ja ir konstatēts nolīguma pret konkurenci vērstais mērķis, šā nolīguma ietekme uz konkurenci nav jāizvērtē. Turpretim gadījumā, ja nolīguma satura analīzē neatklājas, ka konkurencei tiek kaitēts pietiekamā mērā, būtu jāpārbauda tā sekas un, lai uz nolīgumu attiecinātu aizliegumu, jāsavāc pierādījumu kopums, no kura izriet, ka konkurence faktiski un būtiski ir tikusi vai nu traucēta, vai ierobežota, vai izkropļota.

Senāts norādīja, ka gadījumā, ja konkurenci uzraugošā iestāde nonāk pie secinājuma, ka tā nevar konstatēt konkurences ierobežojumu pēc mērķa, tai jāpārbauda, vai vienošanās nav radījusi konkurenci ierobežojošas sekas. Tas savukārt nozīmē, ka iestādei ir jāiegūst pierādījumu kopums, kas apliecina, ka konkurence ir tikusi ierobežota faktiski. Proti, iestādei ir jāpārbauda, vai vienošanās ir izraisījusi reālas konkurenci ierobežojošas sekas, kas nebūtu jāpārbauda gadījumā, ja konkurences ierobežojums tiktu konstatēts pēc mērķa. Lai to pārbaudītu, iestādei konkurences nosacījumi ir jāaplūko reālajā situācijā, kurā tie rodas bez apstrīdētās vienošanās ietekmes, pēc būtības veicot tirgus analīzi. Šis novērtējums nedrīkst būt teorētisks un abstrakts, tam ir jābūt balstītam konkrētos tirgu un konkurenci raksturojošos apstākļos, pretējā gadījumā varētu uzskatīt, ka šāds novērtējums ir balstīts uz pieņēmumiem. Uz potenciālām jeb iespējamām sekām attiecas tas pats pierādīšanas standarts, kas attiecināms uz faktiskajām sekām.

Senāts atzina, ka apgabaltiesa, pārbaudot to, vai lēmumā ir pamatoti secināts, ka vienošanās ir aizliegta seku dēļ, ir balstījusies uz nepareiziem novērtēšanas kritērijiem, kādi jāievēro aizlieguma seku dēļ gadījumā. Senāts norādīja, ka šādos apstākļos tiesa arī nevarēja pareizi novērtēt, vai lēmuma pamatojums ir pietiekams. Tāpēc Senāts Administratīvās apgabaltiesas spriedumu atcēla un nodeva lietu jaunai izskatīšanai.

Komentāri