Nesen spēkā stājušies apjomīgie grozījumi Kriminālprocesa likumā, kuru mērķis, kā norādījusi Tieslietu ministrija, ir sekmēt kriminālprocesu ātrāku un efektīvāku izmeklēšanu un iztiesāšanu. Viena no galvenajām izmaiņām ir saistīta ar apsūdzētā pēdējā vārda ilgumu. Zvērināts advokāts Egons Rusanovs neslēpj, ka, viņaprāt, Latvija aizvien vairāk tuvojas autoritārai valsts iekārtai.
“Ir redzams, ka valsts jeb valdošie politiskie spēki vēlas tiesu padarīt par savu vasali un diktēt, kādi spriedumi tai jāpieņem. To spilgti iezīmēja diskusijas par “bezkompromisu tiesiskumu”, kas notika pagājušā gada vasarā. Šokējošas bija tās idejas, ko dažs politiķis klāja vaļā,” intervijā Neatkarīgajai izteicās Rusanovs.
“Tiesai ir jābūt tai, kas stāv pāri vairākumam, mazākumam, partijām, pūļa viedoklim. Tiesai jātaisa spriedumi saskaņā ar tiesībām – ar visdziļāko izpratni par to, kas ir pamattiesības jeb, ja gribat ‒ cilvēktiesības un taisnīgums. Pašlaik ir zaudēta orientācija, kas ir taisnīgums. Jo novērst sociālo netaisnību nav gluži tas, kas ir taisnīgums. Taisnīgi nav atņemt tiem, kam ir vairāk. To darīja boļševiki Krievijā un to darījuši sociālisti visā pasaulē. Un tie, kuriem grib atņemt, ar likumu nav pasargāti. Pa daļai tā ekspropriācija, kas notiek, tiek paslēpta aiz apgalvojuma, ka tā esot netīrā nauda, noziedzīgi iegūtas naudas legalizācija. Iespējams, ka tas tā arī ir, taču ne visos gadījumos. Zem šā cirvja nonāk daudzi cilvēki, kuriem nav nekāda sakara ar noziegumu. Zem šā karoga notiek ārvalstu partneru un investoru padzīšana no Latvijas uz citām valstīm. Manuprāt, tas ir absurds,” pauda advokāts.
Runājot par trūkumiem jaunajā Kriminālprocesa likuma redakcijā, Rusanovs pauda, ka nav kritēriju, pēc kādiem tiesa var ierobežot aizstāvības tiesības aizstāvēt savu klientu: “Procesa dalībniekiem jārunā par lietu, bet kā tiesnesis var zināt, ka advokāts nerunā par lietu? Ja advokāts būs uzrakstījis aizstāvības runu uz 100 lappusēm un tiesnesis pie desmitās lappuses viņu pārtrauks, sakot, ka viņš nerunā par lietu, tad ko advokātam darīt – izmest atlikušās 90 lappuses papīrgrozā? Tā tiek pavērti vārti patvaļai – tiek būtiski ierobežotas cilvēktiesības bez jebkādas konkrētas atskaites sistēmas. Ja likumā ierakstīts, ka viņa runu var apturēt, ja viņš atkārtojas vai aizskar citus procesa dalībniekus, vai izrāda necieņu pret tiesu, tas būtībā ir vērtēšanas jautājums, cik tas ir pamatoti un vai tas nav subjektīvi.”
“Otrs aspekts ir laika ierobežojums. Neesmu vēl praksē ar to saskāries. Un negribu teikt, ka tiesas noteikti tā darīs, jo tiesas ir konservatīvas un uz visām novitātēm atsaucas bez entuziasma. Savulaik Kārlis Ulmanis bija šokā, ka tiesa negrib notiesāt sociāldemokrātus. Neklausīja Vadonim tāpēc, ka tiesas vienmēr ir bijušas konservatīvas. Negribu neko sliktu teikt par mūsu tiesu sistēmu. Ja ir bijuši kādi atsevišķi gadījumi, kur notikuši ekscesi starp tiesnešiem un advokātiem, tad tā nav sistēmas vaina, bet varbūt personiskas antipātijas, kas izveidojušās, ilgstoši izskatot vienu lietu. Bet to nevar attiecināt uz visu tiesu sistēmu,” sacīja advokāts.
Pēc viņa sacītā, ja kādi politiķi ir iedomājušies, ka kāds process velkas ilgāk tad, ja neierobežo aizstāvības iespējas izteikties, tad tā ir izgudrota, neesoša problēma.
“Bet patiesais nolūks, es domāju, ir krietni dziļāks. Tas ir pakāpeniski aizbāzt mutes tiem, kas pārāk skarbi izsakās. Doma ir aizbāzt muti aizstāvībai, ja tā kritizē prokuroru, ja norāda uz kādu pierādījumu viltošanu vai ko tamlīdzīgu,” sacīja tiesību eksperts.
Runājot par to, kāpēc kriminālprocesi ievelkas, advokāts norādīja uz problēmām ar pirmstiesas procesa organizāciju: “Galvenā problēma ir tā, ka pie mums ir sajauktas procesuālās funkcijas – mums nav strikti nodalītas policijas, apsūdzības uzturēšanas un tiesas funkcijas. Policija un prokuratūra ir piesavinājušās to funkciju, kas saucas pirmstiesas izmeklēšana. Starpkaru periodā bija izmeklēšanas tiesnesis, kurš vismaz formāli bija neatkarīgs no policijas un prokuratūras. Tagad ir tā dēvētais prokurora izziņas process, kāds ir arī Vācijā, taču ar to milzīgo atšķirību, ka Vācijā tie pierādījumi, kas iegūti pirmstiesas izmeklēšanā, neiegūst to spēku, kāds tiek iegūts tiesā. Pie mums process ir pārvērties par to, ka septiņus un vairāk gadus tiek izmeklēta krimināllieta pirmstiesas procesā, tad tā tiek aizsūtīta uz tiesu – 100, 200 un vairāk sējumu ‒, un tad ar milzīgiem spēkiem tiek leģitimizētas tās ziņas, kas iegūtas pirmstiesas procesā. Ir jau sen daudzās valstīs izmantotas tās iespējas, ko dod tehnoloģijas – videoieraksti, attālināta saziņa. Pie mums tas tikpat kā nenotiek. Tikai pēdējā laikā to sāk darīt, bet iepriekš tas nebija.”
“Pastāv tāda liekulīga nostāja, ka advokāts vai prokurors nedrīkst uzdot uzvedinošus jautājumus, provocēt. Bet kāpēc tad policijā vai KNAB, vai drošības dienestos to drīkst? Policijā cilvēks bieži vien ir neaizsargāts un bieži vien ir bez advokāta. Tur tiek pieļauti visi uzvedinošie jautājumi, un te rodas problēma – tiek safabricēts tonnām, angļu filozofa Rodžera Skrutona vārdiem izsakoties, “gļotainas prozas”, kas tiek piegādāta tiesai. Un tad ir lielākoties tāda prakse, ka tiesa tai piedod absolūtu ticamību. Tad sākas neproduktīvais un ilgais strīds ar aizstāvību, kura saka: “Piedodiet, bet te ir falsifikācija, te tas cilvēks tā neteica, te apsūdzētais nemaz nebija tajā vietā un tajā laikā, kā to apgalvo apsūdzība!” Bieži vien cilvēks atsakās no tā, ko liecinājis. Lūk, te rodas konflikts! Tas arī prāvas paildzina,” turpināja Rusanovs.
“Ja kāds saka, ka viņš tā nemaz nav teicis vai ka no viņa vārdiem pierakstīts nepareizi, kas notiek saskaņā ar procedūru? Šīs liecības – visi tie blāķi papīra – tiek lasīti. Tas aizņem būtisku tiesas laiku. Es pašlaik esmu aizstāvis vienam no apsūdzētajiem tā sauktajā “Latvenergo” lietā, un tur bieži vien milzīgs laiks tiek patērēts, lai nolasītu, ko viņš pirms desmit gadiem liecinājis KNAB. Kāpēc tas tiek darīts? Vai nepietiek ar to, ko viņš tiesā atceras un ko viņš zina? Citur tā nenotiek – ne Vācijā, ne Francijā, ne citur,” sacīja advokāts.
“Grozījumus likumos taisa ierēdņi, it kā profesionāļi, bet bieži vien advokātu viedokli neviens neuzklausa – ne Saeimas komisijās, ne apakškomisijās. Kriminālprocess tiek pakļauts apsūdzības vai valsts interesēm – tā, lai viņiem būtu ērtāk, lai tiek leģitimizēts apsūdzošais naratīvs un noteikti lai ir notiesājošs spriedums. Diemžēl tiesai nekas cits neatliek, kā vadīties pēc likuma un tur noteiktiem procedūras priekšrakstiem. Ja likumus rakstītu kopā ar teorētiķiem, domāju, ka šo problēmu varētu risināt,” uzskata Rusanovs.
Pēc viņa teiktā, tos, kas nokļuvuši pie varas, neinteresē nekādas doktrīnas, nekādas teorijas – viņus interesē tas, ka viņi ir pie varas, un tas, kā pie varas noturēties. “Un Kriminālprocess lielā mērā tiek izmantots kā ierocis, lai izrēķinātos ar saviem politiskajiem pretiniekiem. Ir taču acīmredzams, ka šīs izmaiņas likumā bija adresētas vienam konkrētam cilvēkam, vienam gadījumam, lai šo cilvēku varētu apklusināt uz visiem laikiem. Es šo lietu nezinu vairāk kā jebkurš plašsaziņas līdzekļu lietotājs, neesmu tajā iesaistīts, un man nav ne simpātiju, ne antipātiju pret šīs lietas figurantu, bet visa retorika par Kriminālprocesa likuma grozījumiem norādīja, ka tos grib ierakstīt tikai šā viena konkrētā tiesas procesa dēļ,” sacīja Rusanovs.
Foto: F64
