Tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP) un Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Juris Jurašs (JKP), izsakot draudus Limbažu tiesas tiesnesim, devuši skaidru mājienu, cik barga būs reakcija arī manas lietas tiesas sastāvam, ja tas uzdrošināsies pasludināt attaisnojošu spriedumu, intervijā “Neatkarīgajai” pauda Ventspils mērs Aivars Lembergs.
Pēc politiķa teiktā, tas, ka 24. maijā viņa kriminālprocesam apritēs jau 22 gadi, liecina Latvijā kriminālprocess var būt bezgalīgs, jo likums ierobežo tikai laiku pirmstiesas procesā mantas arestam un drošības līdzekļiem, tomēr netiek ierobežots pats kriminālprocesa ilgums: “Tādējādi kriminālprocess kalpo kā līdzeklis politisko un biznesa mērķu sasniegšanai, ja prokurors vai prokuratūra nostājas viena politiskā grupējuma interesēs, kā tas ir manā gadījumā.”
“Otrkārt, Latvijas kriminālprocesā nav spēkā sacensības princips. Tiek teikts – Latvija ir demokrātiska valsts, jo kriminālprocesā spēkā ir sacīkstes princips. Bet kā ir patiesībā? Jūs nevienam nevarat pārsūdzēt krimināllietas uzsākšanu. Pirmstiesas procesā prokurors var neierobežoti ilgi pratināt neierobežotu skaitu liecinieku, vākt pierādījumus – jūs netiekat pilnīgi ne par ko informēts. Kad jums, kā manā gadījumā, 2008. gadā izsniedz apsūdzību un jūs sakāt, ka vēlaties iepazīties ar apsūdzību un sniegt liecības, jums prokurors šādu iespēju liedz un nosūta lietu uz tiesu. Bet tiesa lietu pieņem iztiesāšanai, nevērtējot, vai pirmsšķietami apsūdzībai vispār ir vai nav pamats. Kad jūs pirmajā tiesas sēdē sakāt, ka jūs nesaprotat apsūdzību, jo tā ir abstrakta, nekonkrēta, viena apsūdzības daļa ir pretrunā ar citu un tā tālāk, un jūs konkrēti norādāt, kas jums nav saprotams, tiesa jums norāda, ka tai nav nekādu tiesību tulkot prokuroru uzrakstīto,” turpināja Lembergs.
“Lietu nosūta uz tiesu nevis visu kopā ar visiem pirmstiesas procesā savāktajiem pierādījumiem, bet lietu sadala, no pamatlietas izdalītajā lietā ieliekot tikai tos pierādījumus, kuri ir izdevīgi prokuroriem. Vecā pamatlieta, kura paliek prokuratūrā, skaitās izmeklēšanas noslēpums – manā gadījumā arī šobrīd –, līdz ar to jums un jūsu aizstāvjiem tai piekļūt ir neiespējami. Manā gadījumā kriminālprocess ar beigu cipariem 3205 /ģenerālprokurors Jānis Maizītis 2005. gada to iesauca par Ventspils amatpersonu lietu – R.R, U.D./ joprojām atrodas prokuratūrā izmeklēšanā. Tur ir apsūdzības ne tikai man, bet arī Mamertam Vaivadam, Gitai Grasmanei un Laimonim Junkeram, kurš jau ir miris. Tā lieta tur stāv un tiek gaidīts, kad nomirs arī pārējie apsūdzamie,” sacīja politiķis.
“Man neļāva pratināt divdesmit apsūdzības lieciniekus, tai skaitā būtiskus, piemēram, Aināru Gulbi, Jūliju Krūmiņu, Rūdolfu Meroni, Māri Forstu un daudzus citus. Vēl piemērs – prokurors aizsūta uz tiesu lietu, kurai pievieno neierobežotu skaitu pierādījumu, kādus vien viņš uzskata par vajadzīgiem apsūdzības pierādīšanai. Lai aizstāvība pievienotu kādu pierādījumu, jums vai advokātam ir jāpamato, kāpēc konkrētais pierādījums ir pievienojams lietai, un tādējādi atkal jāatklāj aizstāvības pozīcija pirms debašu runas. Manā gadījumā prokurori varēja nolasīt savus lūgumus no pirmās līdz pēdējai lapai. Ja es pieteicu lūgumu, es motivācijas daļu lasīt nedrīkstēju, tikai pašas beigas, tā teikt – pasaki, ko tu gribi. Prokurori apsūdzības runu sacīja, cik ilgi gribēja. Maniem aizstāvjiem tā tika ierobežota. Prokurors teica repliku, cik ilgi gribēja. Maniem aizstāvjiem laiks tika ierobežots. Arī pēdējo vārdu es varēju teikt vien tik, cik tiesa to uzskatīja par vajadzīgu. Latvijā sacensības princips ir absolūta fikcija. Viss kriminālprocess ir orientēts uz to, ka apsūdzētajam jāzaudē,” sacīja Lembergs.
Runājot par lietas galveno prokuroru – Juri Jurisu, Lembergs pauda, ka “viņš ar lielu entuziasmu sablīvēja lietā daudzos apsūdzības pantus un epizodes, sašuva vairāk nekā 100 sējumus. To viņš darīja, lai lietai piešķirtu pompozitāti, īpašu svarīgumu – “vēsturē nebijusi lieta”. Viņš šo lietu redzēja un joprojām redz kā iespēju taisīt karjeru.”
“Šai ziņā viņš nav kļūdījies. Ja viņš nebūtu apsūdzības uzturētājs šajā lietā, tad Bordāns viņu nebīdītu par ģenerālprokuroru. Ar savu rīcību kriminālprocesā, tai skaitā ļaujot izsaimniekot arestēto mantu, Juris Juriss ieguva /pašlaik valdošas elites/ politisko labvēlību. Rūdolfs Meroni pēdējo divu Saeimas sasaukumu laiku bija galvenais stipendiju devējs Zatlera partijai, Artusa Kaimiņa partijai, Jaunajai konservatīvai partijai un, iespējams, arī citām. Roka roku mazgā. Juris Juriss piesedz Meroni, Meroni “ieeļļo” Jauno konservatīvo partiju un Kaimiņa partiju un pirms tam arī citas partijas, tā rezultātā izveidojās saspēles konglomerāts, kur, no vienas puses, politiskās partijas ir ieinteresētas nomušīt Lembergu kā opozicionāru un politisko konkurentu, bet, no otras puses, ir grupiņa, kura vēlas kaut ko šai procesā nozagt. Šī saspēle ir bijusi auglīga visiem, tai skaitā Jurim Jurisam, kurš gandrīz kļuva par ģenerālprokuroru,” sacīja Lembergs.
“Esmu konstatējis, ka Latvijā cilvēktiesības nepastāv. Prokurori uz tām raugās ar smaidu: “Jūs varat sūdzēties, nu, sūdzieties, es šīs cilvēktiesības tāpat pārkāpšu, bet jūs jau varat sūdzēties.” Prokuroriem ir absolūta nesodāmības sajūta. Kamēr pār prokuroru darbu nebūs uzraudzības, tikmēr galvenais instruments, kā panākt notiesājošu spriedumu, būs prokuroru spiediens uz tiesu. Tagad jau /Jānis/ Bordāns un Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs /Juris// Jurašs – abi Tieslietu padomes locekļi – pilnīgi skaidri pasaka, ka tiesām krimināllietas jālemj tikai tā, kā viņiem abiem labpatīk. Vai tad ir jautājums, kādu spriedumu manā lietā pirmās instances un apelācijas tiesā vēlas Bordāns ar Jurašu? Vai kādam Latvijā ir šaubas par to, ko viņi vēlas? Nevienam nekādu šaubu nav. Izsakot draudus Limbažu tiesas tiesnesim, viņi izteikuši draudus arī manu lietu iztiesājošajiem tiesnešiem. Viņi ir parādījuši, kāda būs reakcija attaisnojoša spieduma gadījumā. Tiesnesis var zaudēt amatu. Kāpēc tiesnesim būtu jākonfliktē ar tieslietu ministru, ar Tieslietu padomes locekļiem? Savukārt, vai Jurašam /, kurš pats tiek tiesāts par valsts noslēpuma izpaušanu,/ var būt notiesājošs spriedums? Nevar! Kāpēc? Tāpēc, ka Bordāns to negrib. Bordāns un Jurašs savu ir pateikuši. Premjers Kariņš tam ir piekritis, un Valsts prezidents, klusu ciešot, arī ir piekritis, ka tiešām – jālemj tā, kā to uzskata par pareizu tieslietu ministrs Bordāns! Tas, protams, raksturo Latviju kā supertiesiskuma lielvalsti,” sacīja Lembergs.
Lembergs atkārtoti uzsvēra, ka viņa ieskatā, apsūdzība ir absolūti nekonkrēta, nesaprotama un daudzās vietās pretrunīga.
Kā zināms, pirmdien, 22. februārī, Lemberga lietā tiks paziņots spriedums.
Foto: F64
