Šī gada 24. janvārī bija plānota pirmā apelācijas instances tiesas sēde t.s. Lemberga krimināllietā, taču tiesneses slimības dēļ tā tika pārcelta uz 1. februāri. Bijušais Ventspils mērs Aivars Lembergs intervijā “Neatkarīgajai” atzina, ka no pirmās apelācijas instances tiesas sēde neko labu negaida, jo tieslietu ministrs Jānis Bordāns jau pagājušā gada pavasarī pēc būtības nodiktēja tiesai, ko darīt.

“Intervijā portālam BNN viņš paziņoja, ka saīsinātais tiesas spriedums ir pamatots. To viņš pateica vēl pirms varēja iepazīties ar pilno spriedumu, kas kļuva zināms tikai 22. jūnijā. Bordāns mēnesi pirms sprieduma publiskošanas jau zināja, ka tas ir pamatots. Tādējādi tas bija norādījums Rīgas apgabaltiesai, kā tai uzvesties arī apelācijas instancē. Tieslietu ministrs, tieslietu padomes loceklis pret jebkuru tiesnesi var ierosināt disciplinārlietu, var būtiski ietekmēt tiesneša karjeru. Skaidrs, ka ministra norādījumi rajona tiesai un apgabaltiesai pēc būtības ir jāpilda. Norādījums ir pilnīgi skaidrs. Var jau būt, ka man nav taisnība, jo tā sauktās digitālās TV lietā, kurā pašreizējais ģenerālprokurors, kad viņš vēl bija tiesnesis, pasludināja notiesājošu spriedumu, tikai tur nevienu neielika cietumā, un arī pirmā apelācijas tiesa apsūdzētos notiesāja uz daudziem gadiem, tomēr Augstākā tiesa šo lēmumu atcēla un apelācijas instance citā sastāvā pilnībā visus attaisnoja. Tas nozīmē, ka visādi mēdz būt arī Rīgas apgabaltiesā,” sacīja Lembergs.

Vaicāts, vai nav zudušas cerības, ka šis process var notikt objektīvi, neatkarīgi un tiks spriesta neietekmējama taisna tiesu, viņš norādīja uz to, ka pēc apsūdzības viņa “smagie noziegumi” ir pastrādāti 1993.-95. gadā. “Es esot izspiedis no eksprokurora Valentīna Kokaļa un no “Ventspils naftas” direktora [Jāņa Blažēviča] SIA “Puses” daļas – no katra piecu latu vērtībā. Turklāt šīs daļas viņiem nepiederēja un nedrīkstēja piederēt amatu dēļ, jo viņi [kā “Ventspils naftas” amatpersonas] slēdza līgumus ar šo SIA “Puses”. Tomēr tas netraucēja mani notiesāt uz trim gadiem. Tāpat es esot izspiedis no Aināra Gulbja akcijas un daļas, kuras viņam nepiederēja, bet piederēja kompānijai “SWH Rīga Zurich”, kura savukārt piederēja man. Tad iznāk – “SWH Rīga Zurich” piederēja Lembergam, un Lembergs no “SWH Rīga Zurich” izspieda tai piederošas akcijas un daļas. Citiem vārdiem sakot, Lembergs izspieda no Lemberga, bet nez kāpēc apsūdzībā pēkšņi parādās, ka cietis esot [Ainārs] Gulbis, kuram nekas nepiederēja. Piemēram, es esot atmazgājis noziedzīgā ceļā iegūtu mantu jau no 1995. gada, kaut gan Noziedzīgi iegūtu līdzekļu atmazgāšanas novēršanas likums stājās spēkā tikai 1998. gadā. Tātad attiecībā pret Lembergu šim likumam ir atpakaļejošs spēks un tas sāk darboties jau 1995. gadā.”

Viņš norādīja: “Tiesvedībā ir šādi un citi brīnumi, kuros klausoties šķiet, ka [tā nevar būt un] Lembergs vienkārši muld. Bet, diemžēl vai paldies Dievam, es nemuldu.”

Kā zināms, Rīgas apgabaltiesa spriedumu tā dēvētajā Aivara Lemberga krimināllietā paziņoja 22. februārī. Lai arī Kriminālprocesa likums nosaka, ka tiesai jāņem vērā nesamērīgais tiesvedības un pirmstiesas izmeklēšanas ilgums, kas nozīmē, ka samērīgi būtu izraudzīties sodu nesaistītu ar brīvības atņemšanu, Lembergs pēc sprieduma nolasīšanas tika apcietināts, un apcietinājumā atrodas joprojām.

Foto: F64

Komentāri